Sāpīga čurāšana

To ir piedzīvojušas daudzas sievietes. Diemžēl…

Konsultē SIA Medicīnas sabiedrība Gaiļezers centra filiāles vadītājs nefrologs MĀRIS PĻAVIŅŠ

Parasti sāpīga čurāšana norāda, ka ir iekaisis urīnpūslis, – to sauc par cistītu.  Kādreiz iekaist urīnizvadkanāls, savukārt to sauc par uretrītu. Šie iekaisumi var kombinēties, var būt pa vienam, taču sūdzības abos gadījumos ir ļoti līdzīgas. Ja iekaisums skāris nieres, slimību dēvē par pielonefrītu. Tas parasti izpaužas ar sāpēm nieru rajonā, sānos, paaugstinātu ķermeņa temperatūru, drudzi, vājumu, sliktu vispārējo pašsajūtu. Taču, ja ir šāds nieru iekaisums, ne vienmēr ir sūdzības par urinācijas traucējumiem.

Kas pie vainas?

Visbiežāk cistītu sievietēm izraisa baktērijas, kuras jau dzīvo zarnu traktā un uz ādas. Tātad zarnu nūjiņas – enterokoki –, šad tad stafilokoki, vēl retāk citas baktērijas. Ja cistīts atkārtojas ļoti bieži, jāsecina, ka kaut kas kavē normālu organisma aizsardzības reakciju un kaut kas sekmē baktēriju veiksmīgu iekļūšanu urīnpūslī no ārpuses. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc vērojamas atšķirības – citai sievietei cistīta saasinājums ir trīs un vairāk reižu gadā, citai – viena epizode mūžā.

Svarīgi ir arī baktēriju patogenitātes faktori, jo tikai daļai no vairākiem simtiem zarnu nūjiņu celmu tā piemīt un spēj izraisīt infekciju. Baktērija ar savām viciņām izskatās kā Zemes mākslīgais pavadonis, kurš gatavs pielipt pie urīnceļu gļotādas, vairoties un pakāpeniski izraisīt infekciju. Iekaisums ir organisma atbildes reakcija. Dažas baktērijas izstrādā arī speciālu vielu ureāzi, kura spēj šķelt urīnvielu, urīns kļūst sārmains. Tātad sievietēm, kas bieži slimo ar urīnceļu infekcijām un neārstējas, var veidoties fosfāta akmeņi. Tos sauc arī par infekciju akmeņiem.

Iekaist arī nieres

Ja ir hronisks pielonefrīts, pārsvarā cieš nieru kanāliņi, nieru saistaudi un arī nieres centrālā daļa. Iemesli? Dažādi. Piemēram, daļēji nosprostojušies urīnceļi. Tā var gadīties, ja urīnceļos iesprūst nierakmens vai arī pēc asiņošanas urīnceļos iestrēguši recekļi. Iedzimtas anomālijas – urīnvada sašaurinājumi, dubultbļodiņas nierēs, dubult­urīnkanāli – arī var veicināt urīna atteces traucējumus, un šie cilvēki ir vairāk nolemti nieru infekcijām.  Pielonefrīts biežāk ir diabēta pacientiem – cukurs urīnā ir laba barotne baktērijām. Arī grūtniecēm, jo viņām ir traucēta urīna attece: bērns aug lielāks un tīri mehāniski nospiež pārsvarā labo nieri. Sievietes vispār ir vairāk pakļautas urīnceļu infekcijām, jo viņām urīnizvadkanāls ir daudz īsāks nekā vīriešiem, un turpat blakus atrodas anālā atvere un maksts, zarnu nūjiņa var brīvi pārvietoties.

Sekss un risks

Nākamais, kas veicina cistītu un pielonefrītu, ir augsta seksuālā aktivitāte – divdesmit četrās stundās vairāk nekā viens mīlas akts, bieža partneru maiņa –, jo jāsastopas ar citu mikrofloru, un baktērijām tad ir iespēja vieglāk nokļūt urīnpūslī.

Risku saslimt ietekmē arī uzņemtā šķidruma daudzums – jo sieviete mazāk lieto šķidrumu, jo mazāk iespēju, ka baktērijas no urīnpūšļa tiks izvadītas. Tās pieķeras urīnpūšļa sieniņai, sāk vairoties, augt, un rodas cistīta simptomi.

Vēl liela riska grupa ir sievietes menopauzes vecumā. Fizioloģisku iemeslu dēļ samazinās estrogēnu līmenis, tādēļ gļotādas gan makstī, gan urīnizvadkanālā kļūst sausākas, bet tas savukārt veicina mikrobojājumu rašanos. Urīnizvadkanāls nav tik elastīgs, tas kļuvis platāks, vairs neslēdzas tik labi kā agrāk, un baktērijas vieglāk iekļūst organismā.

Sargies apaukstēties!

Vēsumā ķermeņa muskulatūra saraujas, jo negrib atdot siltumu. Tas pats notiek arī starpenē, urīnizvadkanālā, tā palīdzot baktērijām nonākt urīnpūslī. Nosalšana, apsaldēšanās var provocēt saslimšanu ar cistītu, taču visbiežāk tā gadās sievietēm, kurām cistīts mēdz atkārtoties.

Kā ārstē?

Tā kā cistīts un pielonefrīts parasti ir bakteriāli iekaisumi, tie jāārstē ar antibakteriāliem līdzekļiem. Protams, cistīts var izzust arī pats no sevis (apmēram 20 procentos gadījumu), taču uz to vien paļauties nedrīkst. Jārēķinās, ka kādai neārstētais cistīts kļūs par pielonefrīta cēloni.

Ja sācies cistīts, ārsts pēc pieredzes un vadlīnijām izraugās tādu antibakteriālu līdzekli, kas noklāj pēc iespējas lielāku patogēnu skaitu. Jo, lai precīzi noskaidrotu, kuras tieši baktērijas vainīgas, vajag trīs dienas – jāveic urīna uzsējums. Pēc tam, kad ārsta rīcībā ir jau analīžu atbilde, terapiju var koriģēt, piemeklēt precīzāku šaurāka spektra antibakteriālo līdzekli.

Mūsdienīgi skaitās arī pašterapija. Tātad, ja sieviete bieži slimo ar urīnceļu infekcijām, ārsts izraksta zāles, kuras viņai stāv mājās, somiņā, un, līdzko sākas cistīts, viņa tās uzreiz sāk lietot. Zālēm jābūt jau gatavībā!

Atsevišķas nelielas devas jāiedzer uzreiz pēc mīlēšanās – profilaksei. To parasti iesaka sievietēm, kurām tiek saskatīta saistība starp urīnceļu infekciju uzliesmojumiem un dzimumaktu. Ja urīnceļu infekcijas saistītas ar seksu vai ja akūts cistīts ir pirmo reizi, var arī skābināt urīnu – teju 90 procenti baktēriju, kuras izraisa cistītu, nāk no zarnu trakta, un šīm baktērijām piemīt īpatnība, ka tās nespēj vairoties skābā vidē. Der tas pats dzērveņu dzēriens, bet ir arī daudz efektīvāki speciāli preparāti, kas gan novērš akūto saasinājumu, gan darbojas profilaktiski.

Ar ko atšķiras?

Akūts cistīts

  • Urīnpūšļa iekaisums.
  • Normāla temperatūra.
  • Čurāšana sāpīga, dedzinoša, bieža.
  • Vajadzība celties naktī (samazinās šķidruma tilpums, ko urīnpūslis spēj noturēt).
  • Urīns nepatīkamāk smako, ir duļķaināks.
  • Urīnam var būt asins piejaukums. Ir sevišķi jaunām sievietēm, jo gļotādas ir labāk apasiņotas.

Var izārstēt dažu dienu laikā, un bieži vien tas nekādas sekas neatstāj.

Pielonefrīts

  • Nieru bļodiņu un kanāliņu iekaisums.
  • Drudzis, paaugstināta temperatūra 38 grādi un vairāk.
  • Urinācijas traucējumu parasti nav.
  • Organisma saindēšanās: nelaba dūša, vājums, nespēks, apetītes trūkums, galvas reibonis, ģībonis.
  • Sāpes mugurā, sānos.

Jāārstējas ilgāk, 7–14 dienas.

Ja ir AKŪTS CISTĪTS, nav vēlams iet pirtī un jāiepauzē ar dzimumdzīvi.

Iecienītie –  dzērveņu preparāti

Iesaka Staļģenes aptiekas farmaceite IVETA STUNDIŅA

Protams, cilvēkam, kurš ienācis aptiekā, es drīkstu ieteikt tikai bezrecepšu zāles. Labākais, ko var darīt, kad sākusi velkoši sāpēt vēdera lejasdaļa un radušās aizdomas par urīnpūšļa iekaisumu, ir – dzert daudz šķidruma, lai skalotu pūsli, un lietot dzērveņu tabletes vai ēst svaigas dzērvenes, jo tās satur īpašu vielu, kas baktērijām neļauj piestiprināties pie urīnceļu sieniņām. Tomēr tik daudz dzērveņu, cik koncentrētā veidā ir sapresētas tabletē, pagrūti apēst, tāpēc ērtības labad cilvēki iecienījuši tieši dzērveņu preparātus.

Tāpat var dzert tējas, kas domātas urīnceļu veselībai. Der bērzu lapas un pumpuri, tīruma kosas laksti, miltenāji, baltdadža laksti, brūkleņu lapas, mežrozīšu augļi, nātres laksti, kliņģerīšu ziedi.

Man ir ekskluzīva situācija – blakus aptiekai atrodas ģimenes ārsta prakse, un tur ir iegādāts urīna analizators. Tātad, ja jūtu, ka cilvēks jau vairākas dienas ir mocījies ar sāpīgu čurāšanu un ne pirmo reizi, sūtu viņu pie medmāsiņām vai pie daktera, – ja nav rindas, lai ātri uztaisa urīna eksprestestu. Tad ārstēšana notiek kārtīgi ar antibiotikām. Protams, ja tas nepieciešams.

Ir sievietes, kurām gandrīz jebkura saaukstēšanās izraisa urīnpūšļa iekaisumu, – tā ir organisma īpatnība, ar kuru jāmācās sadzīvot. Jādara viss, lai neapaukstētos! Ģērbties atbilstoši laikapstākļiem, kājas turēt siltumā un sausumā, nesēdēt uz aukstas zemes, nesildīt ziemā automašīnas sēdekļus kā mūrīti, ja pēc tam jākāpj no mašīnas aukstumā. Protams, jābūt pareizai intīmai higiēnai.