Ko darīt, ja deguns ciet mēnešiem, pat gadiem un caur to grūti vai pat neiespējami elpot?
Teksts – Anija Pelūde
Konsultē privātklīnikas Headline otorinolaringologs VALDIS MIGLĀNS.
Iemesli dažādi
Hroniskas iesnas ir visai izplatīta kaite. Brieduma gados problēmu loks, kas nosaka deguna aizlikumu, ir ievērojami plašāks nekā bērnībā. Tāpēc loram, dakterim, jāizdibina īstais iemesls, un bieži vien tie ir pat vairāki. Vecāku vaina varētu būt tik daudz, ka, iespējams, hronisku iesnu pamatā ir iedzimtība, piemēram, alerģisks iekaisums, taču pārējais gan parasti ir pašu sarūpēts, jo nereti aizlikts deguns saistīts ar dzīvesveidu un profesiju. Arī ārējā vide daudz ko nosaka. Sadzīves ķimizācija, mikroklimata kontroles iekārtas, elektronika, kas ražo jonizētas gaisa molekulas… Tas viss kopumā atstāj iespaidu uz deguna gļotādas veselību. Sākumā ir vienkāršas iesnas, bet ar laiku iekaisums no deguna dobuma izplatās dziļāk – deguna blakusdobumos, aizdegunē, kaklā, ausīs un skar pat dziļo elpceļu gļotādu. Aizliktu degunu bieži pavada gļotādas sekrēcijas traucējumi – puņķošanās vai sausums, var būt arī nieze degunā, šķaudīšana, ožas traucējumi, acu asarošana, spiediens sejā un galvassāpes, bet bērniem – klepus un ausu sāpes.
Daudzi ar to sadzīvo
Pie hroniskajām iesnām pierod. Tomēr jāapzinās, ka kādā brīdī tas viss var radīt atsevišķas vai pat visa ķermeņa problēmas. Visdrūmākais scenārijs? Deguns un tā blakusdobumi ir daļa no kopējās elpceļu sistēmas. Vesela cilvēka deguna un deguna blakusdobumu gļotādai – skropstiņepitēlija šūnām – piemīt spēja visu traucējošo, kas uz tās nonācis (putekļi, vīrusi, baktērijas, sēnītes), automātiski aizvirzīt pareizā virzienā – uz mandeļu pusi. Deguna gļotāda sasilda gaisu, pirms tas nonāk dziļajos elpceļos. Bet, ja deguna un deguna blakusdobumu gļotāda ir iekaisusi, tātad balsene, elpvads, bronhi, – visi šie dziļo elpceļu orgāni var tikt negatīvi ietekmēti. Cilvēkiem, kuriem grūti elpot caur degunu, bieži vien veidojas hronisks bronhīts vai pat bronhiālā astma. Tāpat, ja deguns vairs kārtīgi neelpo, pasliktinās asins piesātinājums ar skābekli, īpaši miegā, parādās krākšana, nogurums un miegainība. Sirdij jāstrādā ar lielāku piepūli, tas ar laiku var radīt paaugstinātu asinsspiedienu un sirds kaites. Zūd spēja sajust smaržas, un tas ietekmē cilvēka emocionālo dzīvi.
Nepareizā anatomija
Ja cilvēks agrā jaunībā cietis nelaimes gadījumā vai kautiņā un rezultātā bijis deguna lūzums, tikai retais ir pasargāts no sliktām sekām. Jo ar tādiem ķirurģiskās ārstēšanas paņēmieniem, kādus izmanto parasti, nevar saglābt deguna dobuma pareizu anatomiju, tāpēc gandrīz visiem šiem pacientiem laika gaitā attīstās deguna elpošanas traucējumi. Proti, rētošanās procesa ietekmē deguna struktūras deformējas un elpošana līdz ar to ir nepareiza, veidojas hroniskas iesnas.
Protams, anatomiskas novirzes var būt arī iedzimtas vainas. Dažiem cilvēkiem deguna blakusdobumu atverītes, caur kurām tie savienojas ar deguna dobumu, ir šaurākas, nekā vajadzētu būt, un tāpēc pat tad, ja ir tikai vieglas iesnas, atverītes nosprostojas, dobumā uzkrājas nevajadzīgais sekrēts, un tur var attīstīties iekaisums, kurš atverītes sašaurina vēl vairāk. Tāpat elpošana mēdz būt traucēta deguna starpsienas izliekuma vai palielinātu deguna gliemežnīcu dēļ. Bērniem deguna elpošanu var ierobežot palielināta aizdegunes mandele.
Arī psihe pie vainasIr emocionāli ļoti jūtīgi cilvēki, kas vienmēr mokās ar elpošanas traucējumiem, lai gan deguna anatomija ir pietiekami laba. Tātad tā darbības regulācija patiesībā ir saistāma arī ar emociju, nervu pasauli. Deguns faktiski dzīvo savu suverēno dzīvi neatkarīgi no pārējā ķermeņa. Tā darbības regulācija notiek ar veģetatīvās nervu sistēmas starpniecību, tieši tā dod komandu, kad iztukšoties asinsvadiem, līdz ar to degunā gļotāda saplok, un elpot kļūst vieglāk. Savukārt, lai ieelpoto gaisu sasildītu, deguna gļotāda uzkrāj asinis – šajā situācijā deguns liekas aizlikts. Veģetatīvā nervu sistēma regulē arī gļotādas sekrēciju, tātad deguns ir maņu, dzīves kvalitātes orgāns, tas īpaši ietekmē cilvēka pašsajūtu.
Vēl viens hronisku iesnu iemesls ir alerģija, ko tautas valodā varētu pārtulkot kā nevajadzīgu, lieku iekaisumu, šajā gadījumā elpceļu gļotādā. Nu, ko lai dara, ja gēni nosaka tādu atbildes reakciju uz kairinājumu?! Proti, iekaisums rodas pie pirmās izdevības, nevietā un nelaikā, tas nepāriet tik vienkārši kā cilvēkam, kura gēniem nav šī alerģijas noskaņojuma. Tāpēc ir nepieciešams šo nepareizo iekaisumu ārstēt. Ja to nedara, alerģiskais iekaisums, var teikt, uztur sevi un pie pirmās iespējas saasinās, piemēram, saslimstot ar akūtu vīrusu infekciju vai ieelpojot putekļus u. tml.
Pirms daudziem gadiem alerģiskās iesnas nebija tik bieži sastopamas, bet šobrīd situācija mainās – šādu pacientu ir arvien vairāk. Piemēram, abiem vecākiem ir kāda alerģijas forma – bronhiālā astma vai atopiskais dermatīts –, un meitai vai dēlam nepārtraukti ir aizlikts deguns… Parasti šiem pacientiem ir viegli palīdzēt ar degunā iesmidzināmām pretiekaisuma zālēm.
Vīrusi – deguna gļotādas slepkavas
Vai no parastām vīrusu izraisītām iesnām var rasties hroniskas iesnas? Jā. Lielākā daļa vīrusu atšķirībā no baciļiem vēlas mitināties tieši šūnā. Tātad gan mūsu epitēlija šūnās, gan asinsvadu un dziedzeru šūnās, pat imūnšūnās, kas brīvi klejo pa gļotādu, un vīrusi tās sāk maitāt. Daudzi no tiem pat izmaina šūnu regulāciju tā, ka deguna gļotādā tiešām strauji attīstās hronisks iekaisums. Protams, ne uzreiz pirmajā vai otrajā iesnu nedēļā, bet nedēļās un mēnešos. It īpaši, ja cilvēks ar vīrusu iesnām saslimst atkārtoti, īsā laikā.
Cilvēkiem patīk atjokot: ja iesnas ārstēsi, tās ilgs nedēļu, ja neārstēsi, tad septiņas dienas… Zināmā mērā viņiem ir taisnība, taču nedrīkst aizmirst, ka tās septiņas dienas ir tikai simptomu periods, savukārt pati slimība noris krietni ilgāk, lai gan cilvēks subjektīvi jūtas labi. Pēc iekaisuma gļotāda sadzīst vidēji mēneša laikā, katrā ziņā ne ātrāk par divām nedēļām. Ja šāds cilvēks – izvārdzis, sastresojies – steidzas uz darbu, sekas var būt arī hronisku iesnu attīstība.
Starp citu, pēc jaunākiem pētījumiem uzskata, ka īstenībā daļa no slimības ierosinātājiem netiek pat pielipināti – tie vienkārši dzīvo cilvēka deguna un deguna blakusdobuma gļotādā. Un, tiklīdz organismā notiek kādas nelabvēlīgas izmaiņas – nosalst kājas vai rokas, sapūš galvu vai ausis, vai ir liela emocionāla slodze, vai cilvēkam ir regulārs, nelabvēlīgs stress –, imunitāte krasi krītas, vīrusi aktivē gļotādas iekaisumu. Vārdu sakot, lai iedzīvotos hroniskās iesnās, nav nepieciešams, lai kāds obligāti ieklepo sejā. Pietiek ar paša nelaimēm!
Kā tikt vaļā no hroniskām iesnām?
Pirmkārt, labāk, lai degunā ieskatās tieši ausu, kakla un deguna ārsts.
Otrkārt, būs vajadzīgi izmeklējumi, lai izprastu, kas par vainu. Piemēram, ārsts izdara deguna dobuma endoskopiju, ja nepieciešams, veic deguna elpošanas objektīvus mērījumus – rinomanometriju, var nozīmēt arī datortomogrāfiju deguna dobumam un deguna blakusdobumiem noteiktās plaknēs. Ja ārstam rodas aizdomas, ka cilvēkam elpošanas sistēmas slimības saasinās slima kuņģa un zarnu trakta dēļ, iespējams, ir jāizmeklē barības vads un kuņģis.
Treškārt, pacientu ir jāārstē. Ja gļotādas iekaisuma pamatā ir alerģija vai, piemēram, nepareiza deguna pilienu lietošana, arī asinsspiediena un sirds ritma regulēšanai izmantojamās zāles, kuras ietekmē arī deguna gļotādas sekrēciju un deguna gļotādas asinsvadu stāvokli, – tad iesnas iespējams ārstēt ar īpašām degunā iepūšamām zālēm. Proti, mūsdienu medicīnas uzvaras gājiens ir aerosolveida steroīdhormonu preparāti, kuri apbrīnojami labi iedarbojas tikai un vienīgi tajā vietā, kur tos iepūš. Tāpēc bailes, ka zāles varētu nodarīt ko sliktu organismam vai veicināt pierašanu pie šiem medikamentiem, ir neracionālas. Pētījumi saka: šādu draudu nav! Protams, reizēm gadās maznozīmīgas blaknes – sausāks deguns vai sīks asins piejaukums deguna sekrētam, bet tās taču ir tik nelielas problēmas salīdzinājumā ar ieguvumu, ko šie medikamenti sniedz. Atkarībā no deguna un elpceļu slimības diagnozes, steroīdu aerosoli jālieto kursa veidā, parasti – mēnešiem ilgi. Hormonu aerosols iedarbojas uz gļotādas šūnām un panāk, ka tās vairs neražo iekaisumu stimulējošas vielas. Līdz ar to gļotāda kļūst veselāka, plānāka, deguna blakusdobumi atveras, deguns elpo labāk, un gļotāda pati sevi izārstē. Tikai jāpatur prātā, ka hormonpreparāti sāk iedarboties pēc divām nedēļām un tie būs jālieto ilgi – vismaz mēnesi, kad cilvēks sāks izjust pozitīvas izmaiņas elpošanas kvalitātē. Atzīmējams ir arī viens jauns medikaments, kura sastāvā hormonu preparāts ir kombinēts ar pretalerģijas zāli, tas gan iedarbojas ātrāk.
Ja šāda ārstēšanas taktika nelīdz, saglabājas sūdzības par iesnām un galvassāpes, tad zāļu lietošana jākombinē ar ķirurģisku ārstēšanu – operējot var optimizēt elpceļu caurlaidību, gļotādas pampuma pakāpi degunā un blakusdobumos. Operācijas vajadzīgas tiem, kam ir iedzimtas un iegūtas deguna starpsienas vai deguna gliemežnīcu deformācijas un aplams novietojums, arī pacientiem, kam vienkārši ir šauras deguna blakusdobuma atveres. Ķirurģiska ārstēšana nepieciešama arī tad, ja deguna blakusdobumu iekaisums atkārtojas pārāk bieži – vairākas reizes rudenī, ziemā un pavasarī – un medikamentozā ārstēšana nepalīdz. Tātad ķirurģiski mēs optimizējam situāciju, lai deguna blakusdobumi būtu pietiekami labi savienoti ar deguna dobumu.
Bet deguna pilieni?!
Deguna pilienus var iedalīt divās daļās – ir ātrā palīdzība, kad ārsts paraksta zāles, kuras sašaurina deguna gļotādas asinsvadus, lai atvieglotu elpošanu, un kuras drīkst lietot samērā ilgstoši – vismaz 10 dienas. Šie medikamenti vienkārši darbojas pret deguna aizlikuma un puņķošanās simptomiem, tie satur efedrīnam līdzīgas vielas, kas veicina tādus deguna gļotādas darbības regulācijas soļus, kas atbilst normālai fizioloģijai. Proti, nevis pati viela kaut ko nostrādā – nē, tā iedarbojas uz veģetatīvo nervu sistēmu, nokomandē to izdarīt labo darbu, lai deguns atnāktu vaļā. Paralēli slimniekam nākas lietot arī hormonu medikamentus – aerosolus, kas iedarbojas lēnām, bet ir paredzēti tālejošam mērķim, lai pilnībā izārstētu iekaisumu. Šāda zāļu kombinācija darbojas veiksmīgi.
Pavisam cits stāsts ir par pārējiem deguna pilieniem, kurus arīdzan izmanto, lai atjaunotu elpošanu caur degunu. Proti, deguna asinsvadus sašaurinošus medikamentus, kuri satur tā sauktos imidazolīnus. Šo deguna medikamentu anotācijās rakstīts, ka pilienus var lietot 5–7 dienas un ne ilgāk! Bet cilvēki izvēlas tam neticēt un tik turpina pilināt degunā, jo tā ir vieglāk elpot, un rodas cerība, pārliecība, ka situācija labosies. Tad pēkšņi atkal kļūst sliktāk un pilieni vairs nelīdz! Jo tie sašaurina deguna gļotādas asinsvadus, apasiņošana deguna gļotādā izteikti samazinās (pat par 40%), tāpēc gļotāda pamazām bojājas, samazinās skropstiņepitēlija šūnu skaits, pieaug dziedzeršūnu daudzums, un rezultāts ir – hronisko iesnu pacients, kuram ir bloķēts deguns ar biezām gļotām vai krevelēm deguna dobumā.
Kas liecina par hroniskām iesnām?
Akūtām iesnām 10 dienās (vēlākais!) jābeidzas. Ilgāks slimības ritējums var liecināt par deguna blakusdobumu iekaisumu vai iesnu hronizāciju.
- Visu laiku ir vairāk vai mazāk apgrūtināta elpošana caur degunu.
- Ir pastāvīgi izdalījumi no deguna vai izteikts sausums degunā.
- Atdalījumi aizdegunē.
- Diskomforts sejā vai galvassāpes.
- Klepus.