Liepājas Centra aptieka, kas atrodas kanāla malā, ir viena no retajām aptiekām Latvijā, kur vēl gatavo zāles pēc tradīcijām apveltītām un gadu desmitos pārbaudītām receptūrām. Un ne tikai tas šajā aptiekā ir īpašs!
Par savu sirdsdarbu un aptiekas dzīves aizkulisēm stāsta tās vadītāja INESE VĪRIŅA.
Liepājas Centra aptieku agrāk dēvēja par Liepājas 1. aptieku, un tās mājvieta bija Kungu un Tirgoņu ielas krustojums – pa ceļam uz slaveno Liepājas Pētertirgu. Pēdējos 50 gadus aptieka atrodas tirdzniecības kanāla malā. Šī it kā necilā ēka, kas nemanāmi paslēpusies starp Liepājas Zobārstniecības poliklīniku un tirdzniecības centru Ostmala, jau sākumā tika būvēta par aptieku, par ko liecina īpašais telpu plānojums un pagrabs speciāli aptiekas vajadzībām – aukstuma kamera, spirta šķīdumu telpa un citi nodalījumi katrs savai vajadzībai. Protams, tagad šīs telpas izmanto citādi, taču – leģenda joprojām ir dzīva! Aptiekas vadītāja Inese Vīriņa atceras: «Agrāk preču pievedums bija reizi mēnesī un tās katrai aptiekai piešķīra pēc īpaši aprēķināta koeficienta – tikai tik, cik pienākas, un ne vairāk! Mūsdienās to grūti iedomāties. Taču padomju laikos cilvēki stāvēja rindās pēc vates, marles, higiēniskajām paketēm, C vitamīna, mežrozīšu sīrupa, hematogēna… Tās bija deficīta lietas! Pagraba plaukti bija pilni ar spirta tinktūrām un ziedēm. Tādi kā ziemas krājumi!»
Ineses Vīriņas stāsts Nekas nav tik mainīgs kā sievietes! «Abas manas tantes – gan no mammas, gan tēva puses – ir farmaceites, bet man pašai, 11. klasi beidzot, vēl maijā eksāmenu laikā ļoti gribējās kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Un tomēr – nekas nav tik mainīgs kā sievietes! Tāpēc pavasara dullumā izdomāju pārmesties uz farmāciju. Aizbraucu uz atvērto durvju dienām Farmācijas fakultātē, kas atradās toreizējā Veidenbauma, tagadējā Baznīcas, ielā. Tur mani uzrunāja īpašā smarža, kas virmoja Farmakognozijas katedrā ar spožiem, čīkstošiem parketiem un mistiskām drogu pudelēm skapjos gar sienām. Ak, šis drogu aromāts, vecās, masīvās mēbeles un ļoti vilinošā aura! Pati esmu no Talsiem. Mācījos Talsu vidusskolā, un mums bija stingrs ķīmijas skolotājs Jānis Lapsa, kas mani visu laiku turēja kā uzvilktu stīgu: varēja visu ceturksni neizsaukt, un tikai pēdējā stundā – Inese pie tāfeles! Tā kā nekad nevarēja zināt, kad tas notiks, jāmācās bija uz katru stundu. Ironiski, bet, kad aizbraucu stāties Medicīnas institūtā – mans skolotājs Jānis Lapsa atkal bija priekšā eksāmenu komisijas sastāvā. Kad 1977. gadā pabeidzu studijas, ļoti cītīgi domāju – kurp man doties strādāt. Sākumā paskatījos, ko piedāvā aptiekas Talsu pusē. Atceros, biju aizbraukusi arī uz Sabili, kur man toreiz parādīja farmaceites dzīvokli, kurā man būtu jādzīvo, bet tam, kā tagad atceros, bija šķība grīda. Tas arī bija mana NĒ iemesls. (Smejas.) Pēc valsts sadales mana pirmā darba vieta bija Galvenās aptieku pārvaldes Liepājas nodaļa, kurā strādāju par farmācijas inspektori. Šajā amatā nostrādāju neilgu laiku, pēc tam strādāju 1. Liepājas aptiekā par receptāri- kontrolieri. Tad mani pārvilināja uz toreizējo 3. aptieku, bet pēc tam atkal atgriezos.
Pirms manis šīs aptiekas vadītāja bija Mirdza Lilija Kļava. Viņa bija īsta provizore! Reiz nejauši satikāmies Kārļa Zāles laukuma un Lielās ielas stūrī… Un viņa teica: «Tev būs jānāk pie mums strādāt.» Sarunas rezultātā kopš 1990. gada 26. aprīļa esmu šeit. Kopš 1992. gada esmu vadītāja. Savu darbu vienmēr esmu veikusi ar atbildību, jūtu pienākumu pret cilvēkiem, kas uz mani paļaujas, tāpēc arī jaunais – vadītājas – amats problēmas nesagādāja. Šodien šī nav tikai Liepājas Centra aptieka vien… Mūsu paspārnē ir arī divas pilsētas aptiekas – Dārtas un Vecliepājas – un trīs filiāles laukos – Bārtā, Dunikā un Nīcā.
Darbs man sagādā milzu gandarījumu, bet īpaši ir tie mirkļi, kad cilvēki piezvana vai atnāk pateikt to vienu burvīgo vārdiņu – paldies. Vairāk jau neko nevajag! Man ir rakstītas pat pateicības vēstules. Skaisti.»