Par spīti grūtībām, mana aptieka ir izdzīvojusi,» ar gandarījumu saka Balvu Zeltkalnes aptiekas dibinātāja un vadītāja DZINTRA ZELTKALNE. Bet visvairāk viņa lepojas, ka spējusi vairāk nekā divdesmit gadu būt noderīga savai pilsētai un cilvēkiem.
– Ko jūs atbildētu, ja mazmeita teiktu: «Omīt, arī es gribu kļūt par farmaceiti!»
– Būtu ļoti priecīga, ja mazmeitiņa izvēlētos manu profesiju. Sanāca tā, ka viena mana meita ir vijolniece, otra strādā jurisprudencē, viņas par farmāciju neieinteresējās, taču uz mazmeitiņu ļoti cerīgi skatos. Tagad Elizabetei tuvas ir mākslinieciskās nodarbes – viņa spēlē vijoli, dejo baletu un stāsta, ka ārstēs dzīvniekus. Bet mēs jau zinām, kā bērnam ļoti mainās intereses… Skolas brīvlaikos, kad Elizabete atbrauc uz Balviem, viņa jau strādā pie manis aptiekā. Liek cenas un kārto plauktus, palīdz pie preču pieņemšanas, gribas arī kases aprātā kaut ko uzsist. Es jau reiz teicu, ka viņai atstāšu savu aptieku – lai tikai mācās.
– Farmaceitam arī nemitīgi jāapgūst jaunas zināšanas.
– Tā ir. Pēc horoskopa esmu Auns, un viņam rakstīts, ka visu mūžu jāmācās. Tas man tiešām arī patīk. Jo mācoties tu daudz ko iegūsti – jaunās zināšanas gan pašai noder, gan vari palīdzēt citiem ar padomu.
– Tā padomu došana kādreiz nav apgrūtinoša? Ja naktī kas tāds jādara…
– Gluži naktī man nav bijis jāatslēdz aptieka un jāizsniedz zāles, taču vēlu vakaros, it īpaši brīvdienās, diezgan bieži gadās, ka kaut ko vajag. Nu, protams, nevienam neatsaku, jo es arī iedomājos: kā tas ir, kad vajag zāles, piemēram, slimam bērnam. Reiz cilvēkam bija beidzies insulīns. Vai pēdējais gadījums nesen – svētdienas vakars, un sievietei vajag avārijas kontracepciju. Nu ko, nopietna lieta! Braucu uz aptieku un izsniedzu. Privātai aptiekai tādā ziņā ir priekšrocības, un esam arī ieinteresēti par katru klientiņu.
Bet par to mācīšanos… Man tiešām patīk visu mūžu mācīties un arī ko citu apgūt. Alternatīvo medicīnu, interesē Austrumi.
– Kaut ko no tā arī sev izmantojat?
– Sev esmu atradusi ciguna vingrošanu. Nesen ārstam Igoram Kudrjavcevam iznākusi grāmata Dziedinošā enerģija ar kompaktdisku, un tagad esmu pilnīgi droša par savām vecumdienām, jo tajā grāmatā visu var atrast. Vispār cilvēks daudz spēj sev palīdzēt pats bez zālēm. Grāmatā parādīts, kā līdzsvarot asinsspiedienu ar vienkāršiem vingrojumiem, ar dažu punktu masāžām. Pirmoreiz es ar cigunu saskāros Tamro vasaras nometnē un ieinteresējos. Tā nu jau vairāk nekā divus gadus katru dienu vingroju 15– 20 minūtes.
– Vai aptiekā nostrādātie gadi mainījuši jūsu raksturu? Jo saka tā: nomērīts uz grama – kā aptiekā, bet Auns taču ir diezgan impulsīvs, uguns zīme.
– Arī pēc Mēness horoskopa esmu dzimusi uguns zīmē, Strēlnieks. Tā ka esmu dubultā uguns. Man patīk visu darīt ātri un trūkst pacietības. Taču farmaceita profesija tieši to man ir iemācījusi – esmu kļuvusi nosvērtāka, jo, būdama aptiekas vadītāja, vairs nedrīkstu lēmumus pieņemt karstumā, tie tomēr vairāk jāapsver. Tagad biežāk saku: «Jā, es padomāšu…»
– Ko jūs vispirms ievērojat, ko vērtējat, ieejot citās aptiekās?
– Vispirms laikam farmaceitu, kas sagaida. Man patīk, ja farmaceits aiz letes ir laipns, ieinteresēts un kārtīgs. Nākamo, ko vērtēju, – preču klāstu, interjeru, cenas pēc tam. Pašapkalpošanās aptiekas nav manējās, tur nejūtos kā aptiekā, bet kā veikalā.
– Kā izlēmāt kļūt par farmaceiti?
– Šī profesija man zvaigznēs bija ierakstīta, laimīga sakritība… Mani vecāki ar medicīnu nebija saistīti, mamma – skolotāja un pēc tam žurnāliste vietējā avīzē, tētis – ceļu meistars. Toties es pēc vidusskolas beigšanas devos uz Rīgu sniegt dokumentus Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātē – biju nolēmusi kļūt par ārsti pediatri, jo man vienmēr ļoti, ļoti patikuši bērniņi… Draudzenes pierunāta, pārdomāju un iesniedzu dokumentus tomēr Ārstniecības fakultātē, jo tur uzņēma skaitliski vairāk studentu. Šķita – būs lielāka iespēja tikt! Arī šajā fakultātē konkurss bija ļoti liels, un man pietrūka viena nieka punkta, lai tiktu uzņemta – biju pirmā aiz svītras… Noskumusi devos ņemt ārā dokumentus, bet cilvēki, kas strādāja uzņemšanas komisijā, teica: «Jums tik laba vidējā atzīme un raksturojums, aizejiet pie Pediatrijas fakultātes dekāna, viņš jūs noteikti pieņems.»
Taisnā ceļā devos pie dekāna, taču viņš tieši tobrīd gāja prom, nepaguvu… Un tad mani pamanīja farmācijas profesore Vija Eniņa, kura tolaik bija Farmācijas fakultātes dekāne. Viņa apvaicājās par atzīmēm un mudināja stāties farmaceitos. Iestājos, lai gan domāju, ka tas tikai pagaidām, vēlāk tik un tā pāriešu uz ārstiem. Pirmo sesiju noliku labi, dabūju paaugstināto stipendiju, un – tā arī paliku. Pēdējos studiju gados apprecējos, drīz vien piedzima meitiņa, un bija pašsaprotami, ka jāatgriežas atpakaļ mājās – dzimtajā pilsētā.
– Kā veicās?
– Atceros, kad tikko sāku strādāt Balvu aptiekā, svētdien viena pati stāvu aiz letes, un kāds vīrietis man jautā: «Meitiņ, iedod kaut ko priekš māgas.» Es tā apmulsu! Sāku domāt par visiem orgāniem, bet tādu māgu nezinu. Tad kaut kā atcerējos vistas mādziņas un nolēmu, ka vajag kuņģa pilienus. «Jā, jā, tieši to es gribēju!» klientiņš teica, un es biju dikti priecīga, ka trāpīju desmitniekā.
Tā lēnām guvu pieredzi. Līdz toreizējā Balvu slimnīcas galvenā ārste Irēna Sprudzāne piedāvāja man izveidot aptieku poliklīnikā. Es, protams, piekritu. Uzsākām darbu divatā nelielās 30 kvadrātmetru telpās. Vēlāk izveidojām plašu aptieku jaunās telpās turpat poliklīnikā. Tur nostrādājām astoņpadsmit skaistus gadus, bet, mainoties slimnīcas vadībai, no telpām, kuru iekārtošanā un remontā gadu gaitā bijām ieguldījušas lielus līdzekļus, diemžēl tikām izraidītas.
Ko darīt? Sākumā nāca dažādi piedāvājumi. Piemēram, pārdot aptieku par viena mēneša apgrozījumu, tam, protams, nepiekritu. Tad sekoja īres maksas paaugstināšana līdz četrciparu skaitlim latos. Situācija šķita bezcerīga, vajadzēja meklēt jaunas telpas. Tad uzspīdēja cerību stariņš! Pilsētā sāka būvēt lielveikalu. Bet atkal – izrādījās, ka šo vietu jau bija nolūkojusi kāda no lielajām aptieku ķēdēm. Tomēr mums palaimējās – viens no topošā lielveikala līdzīpašniekiem, pēc tautības ukrainis, strikti pateica, ka viņš iestāsies par vietējiem, un deva zaļo gaismu tieši mums. Tā nu jau trīs gadus sekmīgi strādājam veikala Beta telpās.
Esam neatkarīgo aptieku apvienībā Aptieka1, tāpēc spējam konkurēt ar ķēžu aptiekām gan cenu ziņā, gan sadarboties ar daudzām lieltirgotavām. Arī sortiments pie mums ir plašs. Jūtamies savam novadam un pilsētai vajadzīgi. Pērn Balvu pilsētas svētkos saņēmām atzinības rakstu par profesionālu darbu. No svešiem cilvēkiem – tik daudz ziedu! Biju ļoti gandarīta. Arī vietējā avīze mums bieži zvana un uzdod jautājumus par veselību. Laikam mums kā vienīgajai privātajai aptiekai Balvos sanāk vairāk iesaistīties tādās diskusijās nekā ķēžu aptiekām.
– Tad kāda ir aptiekas smarža? Vai tagad pēc divdesmit nostrādātajiem gadiem varat atbildēt?
– Aptiekas smarža? Kaut kas nomierinošs. Jo aptiekā vienmēr ir mierīga gaisotne, nav skaļuma.
– Kāds būtu jūsu vēlējums balveniešiem? Kāds labs padoms.
– Man gribas, lai cilvēki vairāk būtu pie dabas. Ar tējām, ar pareizu ēšanu, vingrošanu un pastaigām cenšas sevi turēt pie veselības. Plus pozitīva domāšana. Tad jau viss būs labi, ja paši būsim pozitīvāki.